Amstrad PPC640

Apmēram pirms 3 gadiem dabūts Amstrad PPC640, kas Datorvēsturei toreiz pienāca diezgan lielā invaliditātes pakāpē – ceļa laikā kaut kur dabujis pa sāniem, kā rezultātā pietiekams skaits aplūzušu plastmasas drumstalu (klaviatūras eņģu mala, diskešu iekārtas stūris…). Tā nu šis aparāts gulēja un gaidija savu kārtu.

Visādi citādi, aparāts saglabājies bija tīri labi, viss it kā strādāja korekti, ja neskaita fiziskos defektus un skaļuma poci, kas nekādu skaļumu pīkstulim nemaz negribēja mainīt. Skatoties aizmugurē uz portiem, liekas arī mazliet mitrumu šis aparāts ir piedzīvojis.

Ieslēdzoties šis 31 gadu vecais brīnums (1988) prasa ievietot sistēmas disketi un kaut ko lamājas par BIOS’a bateriju, bet to varēja tikai nojaust no paziņojuma uz ekrāna, jo ROM’i ir iešūti vel tagad nezinu kādā valodā, bet noteikti ne ENG/DE (laikam itāļu).

Tā kā pats verķis nācis “As is” variantā, tad komplektācijā bija tikai soma un aparāts. Par barošanas bloku, sistēmas disketēm, manuāli…. bija jāpiedomā/jāmeklē.

12V barošanas bloku atrisināt nebija grūti. Kaut pat pilnīgā dīkstāvē kompis rij ~0,7A (mūsdienām utopija, ņemot vērā aparāta frekvenci/veiktspēju), bet tiklīdz ir papildus vel kādas darbības (diskešiekārta/modems….), tā šim uzrodās apetīte uz ~1,5A. Ja aparātam sāk trūkt barošanas jauda, sāk kviekt pīkstulis. Laikam domāts kā ziņojums, ka bačas iet uz galu (nedomāju, ka Amstrad būtu jau paredzējis opciju lietot kompi ar neorģinālo barokli). Neskatoties uz to, ka barošana bija pieslēgta pie ārējās barošanas ligzdas, nevis bateriju kontaktiem.

Tā nu iestartējoties PPC640 izlamājās man nesaprotamā valodā un  pieprasija sistēmas disketi lai vispār kas tālāk notiktu. Te vieta piebildei – šim aparātam nav orģinālā paredzēts nekāda veida HDD. Tas dzīvo ar divām  720kb diskešu iekārtām, no kuām viena iekrāmē sistēmu, no otrās var laist papildus “utilitas“. Oŗginālajā versijā aparāts sanāk “limitēts” uz 1,4MB (2 x 720KB), bet kaut kādi darboņi tajos laikos esot varējuši iestumt šajā kompī HDD un masveidā tādas komplektācijas tirgojuši (interneta “teika“).

Sāku meklēt kaut kādas ielādes disketes, jau sagatavojies, ka medības būs dažas dienas, bet diezgan ātri izdevās atrast vienu Amstrad softu saitu, kurā arī priekš ši aparāta bija abas disketes.

1) MS DOS 3.3 un “Organaiser” – samērā prasts kalendārs ar piezīmēm.
2) “Mirror” – softs priekš dial-up/fax datu komunikācijām.

Abu diskešu imidži bija zolīdi arhīvā kopā ar programeli kas no komandrindas to vienkārši iedzina disketēs. Lielāka problēma bija atrast 2019’ajā vel elpojošas disketes un atcerēties kā no 1,44mb varēja panākt 720kb standartu (noslēgt disketes robu augšējā kreisajā stūrī).

Pa cik es negrasijos savu kalendāru aizstāt ar PPC640 “Organiser”, tad atlika vien skatīties – ko varu panākt ar “Mirror” modema softu, par laimi centrāle un modemi man jau bija.

Priekš 1988 gada, Mirror ir pietiekami advancēts dial-up softs, kas piedāvā pietiekami daudz termināļu emulācijas, failu sūtīšanas/saņemšanas opcijas (šis manā gadijumā atkrita, jo nabaga 720kb nemēģināju mocīt ko iesūtot disketē atlikušajos brīvajos baitos).

PPC640 iebūvētais dial-up modems dzīvo uz COM2 porta un strādā max. ar 1200 bps.

Paņēmu Mikrotik RB532, uzkonfigurēju tam RS232 uz Zyxel modemam saprotamiem iestatijumiem un saslēdzu tos savā starpā. Pie mazās ofisu centrāles bija pievienots gan PPC640, gan Zyxel’s ar Mikrotik – mēģinājums iezvanīties no Amstrad’a Mikrotik’ā. veiksmīgi izdevās. Pat jāpiebilst – arī ar 1200 bps var administrēt caur konsuli rūteri, ne sliktāk, kā to darot caur ethernet’u, ar visiem megabitiem…. klausija labi. PPC640 reakcijas ātrums pat bija labāks, nekā kad uz paša PPC640 bija lokāli komandas jāpilda (tad brīžiem bija jāatceras, ka tas 1988 gada aparāts nespēj gremot tādu rakstības ātrumu pie kāda esam mūsdienās pieraduši).

Kopumā palika labs iespaids par aparātu, pie noteikuma, ka visu laiku patur galvā faktu – tas ražots 1988. Tiem laikiem elementārākās lietas – failu rediģēšana, kalendārs, fax’u nosūtīšana… tur ir. Nelepojās ar lielu neviena veida atmiņu, taču funkionēt spējīgs ir vel šodien, kas ir samērā liels brīnums 31 gadu vecam aparātam. 

Testējot seriālos portus RS232, arī tas vel ir dzīvs un atsaucās. Paralēlo portu gan notestēt nesanāca, jo pie rokas nebja nevienas iekārtas ko pieslēgt testam. To ar laiku pastāstīsim kādā no Datorvēstures projektiem.